Labrīt, briesmoni!

“Kāpēc tu lasi šo grāmatu?” man jautā vīrs. Es nemāku uzreiz atbildēt. No vienas puses mani uzrunājis grāmatas vāks, no otras es vēlos zināt, kas tajā pausts. Zinu tikai, ka tajā aprakstīti pieci terapijas pacienti.

Un tā es ķeros klāt rudens baisākajai lasāmvielai. Briesmīgākie šausmu stāsti ir tie, kas ir patiesi. Nezinu, kā, lai raksta atsauksmi par grāmatu, kura ir šāda.

Es neaprakstīšu minētos stāstus, jo tos lasīsiet paši, teikšu tikai, ka tie ir necilvēcīgi, traģiski un skumji, un atstāj ne vien daudz domu, bet ķermeniskas izjūtas, kā smagumu, sēras un neizpratni.

Nudien. Šī bija grāmata, kura liek uzdots jautājumu: “Kāpēc?” Un neviena no teorijām nesniedz īstu mierinājumu. Pat ne karmas teorija, ka viss, ko sastrādājam iepriekšējā dzīvē mums būs jāizpērk. Tas, kas notiek ar šiem cilvēkiem, ir paaudzēs glabātas sāpes. Un šie cilvēki ir Varoņi, jo beidzot nolēmuši tam pielikt punktu.

Stāsti ir tik skaudri, ka iet caur kauliem. Pamesti bērni, emocionāla un fiziska vardarbība, tai skaitā izvarošana četru gadu vecumā ar paliekošām sekām ķermenī. Lasot grāmatu es uzdevu sev to pašu jautājumu: “Kādēļ es turpinu lasīt?” Jo ir smagi un to nevar tā vienkārši izmest no prāta. Ir ne vien smagi, bet arī šausmīgi žēl. Grāmata “Labrīt, briesmoni!” ir īpaša, jo tajā ir pieci dziļi stāsti par cilvēkiem, kuri bērnībā tikuši traumēti. Kaut arī, es gribētu cerēt, mūsu pašu dzīves ir krietni līdzsvarotākas, daudzi no mums spēs savilkt kādas līdzības ar tajā lasītām niansēm. Terapija tiem ir palīdzējusi, tādēļ tālāk es vēlos parunāt mazliet tieši par to.

Cilvēki dalās divās grupās. Vieni, kuri tic terapijai, otri, kuri to sauc par pilnīgu pesteļošanu, pļāpāšanu, dārgu padarīšanu, kāda tā nenoliedzami šobrīd ir. Manis pašas ceļš līdz terapijai bija diezgan...akmeņains. Tam bija daudzi iemesli, viens no tiem, es svēti ticēju, ka ja tev ir slikti, domā pozitīvi. Skaiti pozitīvas afirmācijas, ej laicīgi gulēt un... viss nokārtosies. Ēšanas problēmas vispār nav īstas problēmas. Manā cilvēku lokā terapija tika apšaubīta, un šodien atskatoties uz to, tā ir viena no retajām lietām, kuru savā dzīvē es būtu mainījusi. Tomēr visam savs laiks. Kad mani, pirms sešiem gadiem, ārsts nosūtīja pie galvas ārsta, lai risinātu fiziskas problēmas, es gāju, kaut biju izbrīnīta. Pirmā reize bija trakākā. Nezināju, smieties vai raudāt. Atceros, ka jautāju sievietei pirms manis vai šeit ir psihologu prakse, bet viņa uz mani pat īsti nepaskatījusies nozuda durvju ailē. Es sekoju un redzēju, ka viņa ieiet tieši praksē. Nopietni? Vai Latvijā mums arvien ir kauns par to, ka vajadzīgs mentāls atbalsts? Kad pirmo reizi ierados uz sesiju, smiekli mijās ar asarām. Gadiem ejot terapija cilvēku lokā ir kļuvusi par normu, vismaz mūsu domās, mana vecuma grupā un paaudzē cilvēki izprot tās jēgu.

Esmu gājusi dažādus ceļus, arī pašārstēšanos caur grāmatām, un pat pievērsusies garīgam skatījumam uz slimībām un es varu teikt, ka tā nebija varbūt gluži kļūda, taču tas nebija arī prātīgi. Ezotērika absolūti nekā nepalīdzēja manām dusmu epizodēm, kamēr atbilstošs speciālists man palīdzēja jau ar dažām sesijām. Taisnības labad man jāatzīst, ka saistībā ar ēšanas problēmām terapija nebija palīdzoša, bet tikai un vienīgi tādēļ, ka es nebiju tai gatava un laikam jau nebiju atradusi savu speciālistu, to sapratu vēlāk.

Bieži dzirdēts arguments pret psihoterapiju ir teikumi: “Man neinteresē rakņāties pagātnē. Es gribu skatīties uz priekšu. Terapija ir tikai tāda vecāku noniecināšana.”

Mums gribās iet pie koučiem, uzstādīt jaunus mērķus, daudz sasniegt, taču nav iespējams izaudzēt neko jaunu, ja zeme ir iepelējusi. Mani mulsina šie virspusējie izteikumi un domas, ka nekas jau nav jārisina, vai domas, ka terapija jau atradīs problēmu arī tur, kur tās nav, kaut pati reiz domāju tieši tā. Tie bija maldi. Terapija ir process, un otrs mūsu vietā neko neizdara. Arī atklāsmes par bērnību var būt par maz, lai ko mainītu, jo prakses ir reāli jāvērš darbībā, kā to veic arī grāmatā minētie varoņi.

Protams, ne visiem vajadzīga terapija. Ne visi stāsti ir tik traģiski kā grāmatā aprakstītie. Mana mamma saka, viņas terapija esot darbs slimnīcā. Nenoliedzami, katram ir savs terapijas veids un runas terapija ir tikai daļa no procesa, tomēr to nevajadzētu noliegt. Tā ir patiesi nepieciešama, kad kaut kas no pagātnes traucē tagadnei. Un tā strādā. Šī grāmata ir brīnišķīgs pierādījums. Neraugoties uz traumu smagumu, šie cilvēki pēc vairākiem gadiem bija spējuši funkcionēt. Tas, manuprāt, liktu aizdomāties ikvienam, kurš uzskata psihoterapiju par pūšļošanu.

Vērā ņemama ir arī autores atklātība par savām kļūdām, kuras man, kā lasītājam no malas, protams, šķiet tik nelielas, taču terapijas procesā spēj izraisīt izvirdumu. Grāmata arī parāda cik svarīgs ir atbilstošs speciālists.

Kāpēc es izsaku domu, ka grāmata var būt saistoša arī mums, cilvēkiem, kuru bērnība ir bijusi normāla? Jo katrā stāstā ir kāds citāts, kas rezonē. Dalīšos ar to, kas rezonēja mani: “Es katru reizi izturējos jauki, jo cerēju, ka varbūt šoreiz viņa mani iemīlēs. Domāju, ka vienkārši neesmu atradusi pareizo kombināciju, kas man jāizdara. Ja pietiekami censtos, es varētu veidu, kā panākt, lai viņa mani mīlētu.” (329lpp)

Noslēgumā vēlot teikt, ka ignorējot savas brūces (kā teiktu vecāka paaudze norādot, ka pļāpāšana un savas galvas preparēšana ir muļķības, un mums jāiet tālāk), mēs tikai turpinām tās pārnest no paaudzes uz paaudzi. Tādejādi grāmatā aprakstītie stāsti ir emocionāli spēcīga degviela paraudzīties uz cilvēka spējām, nebaidīties atrast savu balsi, nebaidīties no savas bagāžas un to pacietīgi, līdzjūtīgi apskatīt, lai kļūtu par brīvāku cilvēku un uzaudzinātu citu paaudzi. #grāmatuatsauksmes