Man bija sešpadsmit, kad internetā uzgāju izsmeļošu rakstu par pārtikas produktiem. Ēst vājpiena produktus, liesu sieru, neko marinētu, treknu. Raksts no inteliģenta avota, rakstīts saprotami, tajā nebija nekā acīmredzami nepareiza. Tas uzsvēra arī dārzeņus un augļus, pilngraudu produktus un aicināja izvairīties no visa, kam tuvumā bijuši baltie milti vai cukurs. Es uztvēru tajā teikto par patiesību. Ievēroju norādītās porcijas. Jo “mēs gribam kaloriju deficītu.” Uz darbu gāju ar savu pusdienu kastīti. Veikalā pirku laša steikus šķēlēs, kurus pārgriezu uz pusēm, lai tajā būtu ne vairāk par 100g zivs, jo tā satur daudz kaloriju. Protams, ne jau vien raksts bija pie vainas. Taču tam bija milzu ietekme uz to, ko es domāju. Milzīga. Es biju jauna. Man tā šķita patiesība. Ja nevar ēst marinētus gurķus, tad nevar. Ja tikai vājpiena biezpiens, tad tāds.
Kā jums šķiet, ko domā jauna meitene, kura ko līdzīgu šodien redz IG un TIK-TOK? No diplomētiem speciālistiem? Patiesībā ne tikai jaunas meitenes. Sievietes trīsdesmit piecu, četrdesmit piecu gadu vecumā arvien tam seko un tic. Ka tas, kas tiek pasniegts ir... balta, tīra patiesība.
Kad man šķiet, tā visa ir pagātne, es uzeju košu saturu, kurš pauž, kā ēst. Es pat domāju piesekot, taču vispirms spriežu apskatīt vairākus ierakstus. Un kas tajos ir redzams. Brokastis, kam seko “bet šo produktu drīkst pievienot tikai nedaudz, tas satur daudz kaloriju.” Tam seko cita maltīte, kur arī produktu drīkst pievienot maz, jo tas satur daudz kaloriju. “Mēs varam atļauties tikai mazliet...” Mēs varam atļauties tikai mazliet? Mazliet vēlāk šis cilvēks stāsta, ka vakaros ogļhidrātus neuzņem.
Tajā brīdī es apstājos un izgāju no šī profila. Labi, pirms tam tiešām izbolīju acis. Gadiem ilgi nebiju redzējusi, ka sertificēts speciālists stāsta, ka īstu ēdienu var atļauties tikai mazliet, jo “mums vajag kaloriju deficītu” un rāda, ka vakaros pārtiek no salātiem. Tā var. Visnotaļ, katrs var ēst kā vēlas. Bet rādot šos video 10+ tūkstošiem sekotāju, vai nebūtu jauki norādīt, ka visas uztura grupas ir svarīgas? Un ogļhidrāti neko mums vakarā nenodarīs? Domāju, ka ātri to aizmirsīšu, taču nebeidzu domāt par redzēto ilgi. Tas bija pašā saknē tik nepareizi, ka kļuva skumji. Ja es ko šādu redzētu kā cilvēks, kas vēlas saņemt palīdzību pie speciālista, kā es justos? Es pat necenstos. Jo tas, kas tiek parādīts, man būtu par daudz, jeb par maz. Nenoliedzami, pats satura konts bija pievilcīgs, tajā bija arī labas domas, piemēram, porciju izmēri ir svarīgi.
Taču.
Vai gaļas vai zivs kalorijas ir tās, par kurām mums būtu jāuztraucas? Kāds teiks, jā, ja runa ir par treknu cūkgaļu ar majonēzi, taču man gribās iebilst. Ja godīgi, no tāda gaļas gabala tu tik sātīgi paēdīsi, ka negribēsi ēst daudzas stundas un, ja neuzkod starpā, tas nebūs nekas šausmīgs (apēsts.) Porcijas izmēri ir svarīgi, taču tas par to ir jādomā no otras puses. Jeb – no iekšas uz āru.
Padomājiet, kā mēs varam noteikt vienu porciju visiem vai teikt, ka cilvēks to var atļauties mazliet? Piemēram 100g kaut kā? Cilvēks, kurš ir aktīvs, vēlēsies ēst vairāk. Arī cilvēks ar lielu lieko svaru vēlēsies to, jo būs izstaipījis kuņģi. Taču arī viņš spēj just sātu, ja pievērš tam uzmanību, ja vēršas pie sava ķermeņa.
Kā mūsu prātā skan vārdi “mēs varam atļauties” vai “šo var ēst maz?” Tas skan pēc diētas un banāla ierobežojuma. Un smieklīgākais, ka runa ir par īstu ēdienu, neba par ultra processed food. Ko šādu varētu teikt par šokolādi, bet tas izklausās tik... sausi? Es varu atļauties trīs gabaliņus šokolādes. Ja godīgi, tad man “nafig” vispār to šokolādi. Es negribu atļauties, es gribu izgaršot un iet tālāk. Atļauties/ neatļauties/ var/ nevar nāk klāt vēl kāds vārds = apsēstība ar ēdienu. Kopš brīža, kad tu sāksi uztver pārtiku kā varu/ nevaru, apsolu, tu par to domāsi vismaz 80% vairāk, nekā iepriekš.
Protams, arī nelaiķa Mārtiņš Rītiņš atzina, arī no laba ēdiena pieņemas svarā. Fakts. Mēs varam apēst vislabāko produktu par daudz. Taču tas, KĀ mēs samazinām ēdiena apjomu, nenotiek ar “es varu atļauties, es nevaru atļauties.” Tas nav ilgtermiņš. Ilgtermiņš ir – es jūtos paēdusi.
Es gatavoju (arī) mājās.
Es pievienoju dārzeņus.
Es sevī ieklausos.
Es apsēžos pie galda.
Es iztīru virtuvi no liekā.
Es ieklausos!, kas man garšo.
Es ēdu mierīgi.
Es izjūtu ķermeņa atbildes reakcijas.
Es dzīvoju savu dzīvi ilgtermiņā, attiecīgi šādi veidoju ieradumus.
Nepārprotami, būs cilvēki kuri visu dzīvi spēs uztver ēdienu tikai un vienīgi kā degvielu, skaitīt katru kumosu un pat, varbūt? justies ar to labi. Taču 99% sieviešu, ar kurām esmu iepazinusies kursa vai treniņu laikā, tādas nav bijušas. Viņām ēdiens nav tikai degviela. Tās ir arī attiecības.
Porciju izmērus ir vērtīgi zināt, bet reizēm tie neko, absolūti neko nenozīmē. Kādu dienu tavs ķermenis vēlēsies vairāk zivs, citu tikai augļus. Tas ir iemesls, kādēļ visi šie pasākumi un maratoni strādā tikai uz laiku. Ja tu neapvieno sava ķermeņa iekšējās izjūtas ar ārējo, tas vienmēr paliks līmenī, kur kāda balss tev galvā teiks: “Neēd tik daudz lasi.”
Izglītojies, pēti, pielieto, bet atceries, ka ķermenis ir gudrs instruments. Tā pret to attiecies. Neskaldi matus. Ēd, kamēr tev garšo, ne par daudz. Un neuzķeries uz reklāmas āķiem. Uzticies sev. Kā arī, ir vairāki zinoši, forši uztura speciālisti, kuri par ēdienu runā caur veselīgu prizmu. Šie cilvēki var palīdzēt pārskatīt ēšanas ieradumus. Filtrēsim uzņemto saturu arī tad, ja tam ir daudz like, daudz sekotāju un tas ir košs, uzņemts dažādās šikās vietās un tev vispār ļoti gribētos tādu dzīvi. Atcerieties, tas ir tikai internets, kāds ar to pelna un veselīgas, intuitīvas, uzticamas attiecības ar ēdienu ir ilgtermiņš, tādēļ rūpīgi izvēlies, pie kā vērsties un, kam sekot.
P.S. Es ticu, ka kāds arvien nespēs sagremot ogļhidrātu lietu. Taču patiešām. Kāds kartupelis, griķi ar krējumu un pat normāla porcija makaronu, jūs nepadara resnus, pat, ja ēdat tos vakarā.
Comments