Grāmatā Anna Kareņina bija aina, kur bērni tiek baroti ar zīdītājas palīdzību. Pati māti nezīdīja savus bērnus. Ko par to teiktu terapija? Jā, mēs varam iedomāties. Vainas izjūta. Ja atklāti, tā ir viena no pirmajām lietām, ar kurām man saistās mammu būšana. Ar izjūtu, ka neesi izdarījusi pietiekami labi. Vai vispār ir iespējams izdarīt, izaudzināt pietiekami labi pasaulē, kura nu ir spējīga analizēt un izprast katru traumu?
Būt par mammu patiešām ir viena no skaistākajām lietām, kuru sieviete var piedzīvot. Bet tā, protams, nav vienīgā skaistā lieta, patiešām nē. Jā, man bija dzīvē gadi, kuros es domāju, ka man patiešām nāksies samierināties un atrast skaisto citur. Iespējams, tādēļ es uz šiem svētkiem raugos citādi. Ar lielāku iejūtību pret sievietēm, kuras gribētu un kāro kļūt par mammu kādam, bet vē tas viss ir tikai nākotnes perspektīvā un varbūt tādas nemaz nav. Jo gadās un notiek visādi.
Es negribētu teikt – nezaudē cerību. Es gribētu teikt – zini, uz pasaules ir daudz skaista un mammas būšana ir tikai viena no šīm lietām. Iespējams, par to arī mana vainas izjūta.
Būt par mammu ir izaicinoši dauzu stereotipu dēļ un viens no tādiem man bija, ka mamma nemitīgi izbauda atrašanos mājās. Ka viņai patīk rušināties pie plīts, domāt spēles un viņa sapņo par to, kā savus bērnus apmācīs mājās. Un tad biju es. Man bija nepieciešama ārpasaule biežāk, nekā man zināmajām mammām un pat manas draudzenes brīžiem mani nesaprata, sakot, ka vīrs taču tik daudz palīdz, kāpēc man nav labi. Bet man nebija, es biju nogurusi, iznīkusi no būšanas mājās. Nē, es neesmu tāda mamma, kādu sevi iztēlojos – mamma klasiskā mājsaimniece, un tomēr es esmu. Man ir cita dzīve, man ir vīrs, man ir darbs. Man ir mans radošais laiks.
Ir dažādas mammas. Ir jāatklāj, kāda mamma īsti tu esi?
Džordans Pītersons ir teicis, neļauj saviem bērniem darīt to, kas tev nepatīk, jo tu sāksi viņus ienīst. Ar domu, ja mēs nenovilksim robežas, mūsos raisīsies negatīvas emocijas pret bērniem un tas būs daudz kaitnieciskāk, nekā novilkt šīs atzīmes, kuras visiem tik vajadzīgas.
To sapratu jau agri, kad popularitāte arvien bija un ir kopā gulēšanai. Es centos, es mēģināju. Un man tas riebās. Man vienkārši patīk gulēt pašai par sevi. Man nepieciešams izgulēties, lai es gribētu kādam tuvoties. Es ņēmu vērā Pītersona ieteikumu, un naktī mums nebija vienas gultas.
Kas līdzīgs ir ar būšanu mājās. Es sapratu, ka mana vainas izjūta rodas no nepareizā ritma. Man bija nepieciešams vairāk izbraukt. Ir mammas, kuras vēlas iet pārgājienos ar mazajiem ķengursomā, ir mammas, kurām vajag savu ciemu un draudzenes. Es esmu mamma, kurai nepieciešamas jaunas ekspozīcijas un laiks sev. Es zinu teicienu, ka mēs katra esam labākā mamma savam bērnam. Droši vien, bet būsim atklātas, visas mammas nav labas mammas un man nepatīk piekrist vārdiem, kuru nozīmi mēs bieži palaižam garām.
Esmu labākā mamma, jo citas viņam nav?
Esmu labākā, jo tas mani mierina?
Vainas izjūta nav rota, kuru nēsāt. Pēc tāda principa es dzīvoju, tomēr katra izjūta mūsos rosina procesus un, ja es kaut kā jūtos, man nevajag nostumt to ar teikumu: “Viss ok, es esmu labākā mamma.” Jo varbūt tā nav. Varbūt manā uzvedībā ir nepieciešamas pārmaiņas, vai tādas vajadzīgas mūsu ikdienas ritmā, vai varbūt manā kļūdainajā domāšanā.
Nē, es necenšos būt ideāla. Vismaz tā ceru, taču kā ar pirmo bērnu, es noteikti kaut ko daru par daudz, bet dara arī bērna tēvs. Vīrs bērnu noliek gulēt, un spēj izdarīt visu arī bez manis. Krūtis, kāds teiks, viņš nevarēja pabarot. Jā, nu. Manā gadījumā viņš varēja, jo dēlam esot mazam, es pienu atslaucu, nevis zīdīju. Vēl viens mīnuss?
Ir tik viegli skaitīt mīnusus. Man šķiet katrai mammai ir liela tāfele pie sienas, kurā viņa ievelk punktus.
Aizvedu bērnu uz dārziņu laikā. Plus viens, bet mīnuss divi, jo es vedu viņu uz dārziņu.
Aizmirsu iedot maiņas drēbes. Mīnuss viens.
Apskāvu, kad sagaidīju, plus viens.
Sakliedzu, kad viņš nometa cīsiņus un suns apēda viņa vakariņas. Mīnuss par to, un mīnuss par to, ka gribēju dot cīsiņus.
Saģērbu uz nakts miegu un noskaitīju pasaku. Plus viens.
Tad dienas beigās, pie ilgi kārotas vīna glāzes, mēs ieliekam vēl vienu mīnusu, jo mums būtu savas emocijas jākompensē veselīgi, mēs raugāmies uz tāfeli un skaitām. Vai galā iznāk nulle, ko vērtēt kā neitrāli? Vai sanāk ar plus zīmi? Kādas mātes mēs īsti esam?
Jau atkal, protams. Labākās. Vai tu tam tici? Es cenšos. Un tomēr, ja manī ienāk kāda sajūta, es ļauju tai darīt darbu sevī un atgādinu, ka man nav sevi jāatdod bērnam, jo viņš izaugs un dosies.
Būt par mammu ir skaisti. Tā ir viena no skaistajām lietām dzīvē.
Comments